Industriālā mantojuma
Industriālais mantojums
Industriālais mantojums ir mūsu kultūras mantojuma daļa, tas liecina par industriālo tehnoloģiju attīstību, darba paņēmienu un darba apstākļu izmaiņām un palīdz plašāk izprast sabiedrības attīstību un vēsturi. Senākais saglabātais industriālais mantojums Igaunijā un Latvijā veidojies jau 18. gadsimtā, kad Igaunija un Latvija atradās Krievijas impērijas ietekmē un lielrūpniecība un zemes īpašumi ar īpašām tiesībām bija nonākuši baltvācu aristokrātijas rokās. Laukos tiesības un iespējas nodarboties ar uzņēmējdarbību bija muižnieku un pilsētās – ģilžu un cunftu rokās.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas un zemju izpirkšanas 19. gadsimta otrajā pusē cilvēki varēja sākt brīvi pārvietoties. Pilsētas un rūpniecība strauji auga. Pateicoties izdevīgajai atrašanās vietai, Igaunijā un Latvijā radās milzīgi, uz Krievijas tirgu orientēti rūpnieciskie uzņēmumi, kas savulaik bija pat lielākie Eiropā. Vispirms tekstila un papīra manufaktūras, tad alus darītavas un degvīna tecinātavas. Gadsimta beigās manufaktūras papildināja produktīvākas ar tvaiku darbināmas fabrikas, parādījās mašīnrūpniecība, metālrūpniecība un citas rūpniecības jomas.
Rūpniecības attīstību veicināja Igaunijā un Latvijā 1860.–1870. gados uzbūvētās dzelzceļa līnijas, kas savienoja šejienes ostas ar Krieviju. Sākās apjomīga dzelzceļa tīkla būvniecība. Pie tvaika darbinātām rūpnīcām un dzelzceļiem tika uzbūvēti ūdenstorņi, kas apgādāja tvaika mašīnas un lokomotīves ar ūdeni.
Krievijas interešu sfērā bija arī kuģniecība Baltijas jūrā, un 19.–20. gadsimta mijā Igaunijas un Latvijas jūrmalā tika uzceltas daudzas jaunas bākas.
Zemes iegūšana īpašumā, labs izglītības līmenis un roku darba iemaņas rosināja arī pamatiedzīvotāju – igauņu un latviešu – uzņēmīgumu un nacionālo pašapziņu – radās dažādi mazie uzņēmumi, dzirnavas, kaļķa un darvas cepļi.
Industriālā mantojuma tūrisms ir augoša tendence un laba iespēja, lai saglabātu un iepazītos ar senām industriālajām ēkām, tehniku un tās izmantošanai nepieciešamajām iemaņām
Labākie rūpnieciskā mantojuma objekti Rietumigaunijā
Garā māja – Kerdlas vadmalas fabrikas muzejs un kādreizējā direktoru ēka
Vabrikuväljak tn 8, Kärdla, Hiiumaa
59°0’15’’N 22°44’47’’E
Hījumā centrs Kerdla ir ieguvis savu nosaukumu no maza zviedru ciema, taču par pilsētu tas izveidojies, pateicoties vadmalas fabrikai, kuru 1829. gadā šeit uzbūvēja baroni Ungerni-Šternbergi. Vienlaikus tas bija viens no pirmajiem lielajiem tekstila uzņēmumiem Igaunijas teritorijā un tam bija svarīga loma vēl 20. gadsimta sākumā. Fabrika gāja bojā 2. Pasaules kara laikā. Fabrikas ciemats bija rūpīgi izplānots, par paraugu ņemot no Anglijas. 1844. gadā fabrikas strādniekiem sāka dalīt zemesgabalus un dot aizdevumus dzīvojamo ēku būvniecībai. Pie fabrikas laukuma (bijušais fabrikas pagalms) atrodas kādreizējās meistaru mājas: vienstāva koka ēkas ar lieliem dārziem un vairāk nekā 60 metrus gara koka ēka, kas savulaik bija fabrikas direktora dzīvojamā ēka. Tagad šeit izvietots Hījumā muzejs, kura pamatekspozīcija sniedz ieskatu vadmalas fabrikas strādnieku un kungu dzīvē.
Hījumā vilna
Hiiuvilla, Vaemla küla, Hiiumaa
58°49’53’’N 22°49’38’’E
Hījumā salā, Keinas virzienā no Heltermā ostas, Vaemlas kadiķiem pieaugušo ganību vidū atrodas Hījumā vilnas fabrika jeb ģimenes uzņēmums “Hiiu Vill”. Ikdienā darbam uzņēmumā tiek izmantotas senas mašīnas, daļa no kurām tapusi 19. gadsimta beigās. Skaidrojumus var iegūt no meistara, kurš pārzina mašīnas līdz smalkumiem. Sākotnēji ar tvaiku strādājušās mašīnas tagad darbina padomju laika elektromotori. Vilnas fabrikā apskatāms viss vilnas apstrādes process: “vilks”, kura zobi padara vilnu kuplu; kāršanas mašīna, kas izveido mīkstu vilnas paklāju; pavedienu mašīna, kas vilnas paklāju sadala pavedienos; vijamā mašīna, kas savij pavedienus; šķetināšanas mašīna, kas dziju savij biezu un vienmērīgu; tītavas, kas savij dziju šķeterēs. Fabrikas veikalā var iegādāties Hījumā vilnas fabrikas dziju un apģērbu kolekciju un vasarās šeit darbojas kafejnīca. Vilnas ražotne atrodas 1841. gadā celtajā Vaemlas muižas siena šķūņa ēkā. Vecās mašīnas šeit nonāca 1950. gados no kontinentālās Igaunijas.
Sindi vadmalas fabrikas muzejs
Pärnu maantee-26a, Sindi, Pärnumaa, Eesti
58°24’26’’N 24°39’14’’E
Pie Pērnavas esošajā Sindi pilsētiņā skatu piesaista lepna aleja ar vadmalas fabrikas meistaru ēkām. Vienā no tām atrodas Sindi muzejs, kas vēsta par fabrikas vēsturi, fabrikas strādnieku dzīvi un Sindi pilsētas vēsturi. Sindi vadmalas manufaktūra bija viena no pirmajām patiesi mehanizētajām lielajām ražotnēm, kuru 1833. gadā izveidoja Rīgas tirgonis Johans Kristofs Vērmanns, pārceļot uz Krievijas impērijas teritoriju Polijas rūpnīcu, lai izvairītos no muitas. Fabrikas kompleksa izveidē tika investēta milzīga summa, kuras lielu daļu veidoja valsts atbalsts. Rūpniecības ēkām bija nepieciešami 3,4 miljoni ķieģeļu, un to ieguvei pirms fabrikas ēku celtniecības tika uzbūvēts vietējais ķieģeļu ceplis ar 8 krāsnīm. No tā laika saglabājusies arī Sindi ūdenskrātuve
Igaunijas kūdras muzejs Tootsi
Tööstuse tänav 5, Tootsi, Pärnumaa
58°35’17.5”N 24°47’06.1”E
No Pērnavas–Rakveres šosejas uz Tootsi ciematu un brikešu fabriku aizved ceļš, kas vijas gar dzelzceļu. 1938. gadā dibinātās fabrikas iepazīšana sākas jau pirms nonākšanas pie tās no ciemata, kas ap to izveidojies. Pompozajās Tootsi brikešu fabrikas telpās šodien darbojas kūdras muzejs, kas iepazīstina ar fabriku, tās iekārtu, kūdru un tās apstrādi. No ēkas priekšpuses uz kūdras laukiem un Tootsi lielo purvu aizved šaursliežu dzelzceļš, pa kuru brauc vecs kūdras strādnieku vilciens. Braucienā var doties arī ar rokas drezīnu. Kūdras izmantošana apkurei sākās vairāk nekā pirms 1000 gadiem. Igaunijā un Latvijā kūdras ražotnes izveidojās 18. gadsimta beigās. 19. gadsimta vidū muižām jau bija daudzi kūdras karjeri. Mehanizētu kūdras ieguvi sāka, piemēram, Sindi vadmalas fabrika 1861. gadā. Kūdras brikešu ražotnes izveide Igaunijā valstiskā līmenī sākās 1936. gadā. 1937. gadā tika nolemts izveidot Pēraveres brikešu rūpnīcu, kas būvniecības gaitā tika pārdēvēta par Tootsi brikešu rūpnīcu pēc netālu esošās dzelzceļa stacijas. Pat ziemā šeit strādāja līdz 200 cilvēkiem, un 1938. gadā daļa kūdras purva bija nosusināta un cauri krūmājam uz nestabilās augsnes tika uzbūvēts dzelzceļa uzbērums līdz Tootsi stacijai. Tootsi Brikešu rūpnīca savulaik bija viena no modernākajām Igaunijā, brikešu ražošana tika sākta 1939. gadā.
Limandas kaļķa parks
Koplimetsa palvela, Mõisaküla, Lümanda, Saaremaa
58°17’36’’N 22°1’17’’E
Limandas kaļķa parks atrodas Sāremā rietumu galā. Piedzīvojumu taka ar vairāk nekā desmit senām kaļķa krāsnīm, vecām kaļķakmens lauztuvēm, mūsdienu kaļķakmens karjeru un kaļķa dzēšanas vannām visos sīkumos iepazīstina ar ķīmisko procesu, kurā no kaļķakmens tiek iegūts kaļķis, un to, kā no kaļķa javas vai krāsas, kas uzklāta uz sienas no jauna var iegūt kaļķakmeni.
Nonākot kaļķa parkā, var doties pastaigā pa pārgājienu taku, kas met loku gar kaļķa krāsnīm un pie kuras uzstādīti stendi ar skaidrojumiem dažādās valodās. Atgriežoties kaļķa darbnīcā, var noskatīties filmu un piedalīties eksperimentos ar kaļķi – uzputojot no tīra ūdens pagatavot dolomītu un uzvārīt aukstu akmeni ar aukstu ūdeni.
Teju simt gadus vecās kaļķa krāsnis ir attīrītas, sakārtotas un sagatavotas tā, lai katra krāsns rādītu gadsimtiem senās kaļķa ražošanas tehnoloģijas nākamo soli. Kaļķa krāsnis ir dažāda lieluma un formas – katra atgādina savu saimnieku – un radušās laikā, kad kaļķa ražošana un tirdzniecība bija ienesīga. Katra šejienes sēta pie kaļķainās augsnes izveidoja savu kaļķa cepli, vajadzības gadījumā šim nolūkam iemainot kaimiņiem piejūras zemes.
Kaļķa dedzināšanas process (CaCO3=CaO+CO2) ilgst 50–75 stundas 1100–1300 grādu karstumā, kaļķakmens krāsnī vienlaikus satilpst turpat 30 tonnas akmens. Pēc dedzināšanas kaļķakmens atdziest divas–trīs diennaktis. Pēc tam nedzēstie kaļķi tiek nogādāti dzēšanas vannā, kur ķīmiski aktīvais akmens tiek sajaukts ar ūdeni (CaO+H2O=Ca(OH)2). Izmantojot kaļķa javu, kaļķa hidrāts jeb dzēstie kaļķi reaģē ar gaisā esošo ogļskābo gāzi un atkal izveido CaCO3, kas ir kaļķakmens pamata komponents. (Ca(OH)2+- CO2=CaCO3+H20).
Tematiskajā parkā ir vietas piknikam, ugunskuram un grilēšanai un centra ēkā var organizēt dažādus pasākumus.
Igaunijas muzejdzelzceļš Lavassārē
Ülejõe tänav 1, Lavassaare, Pärnumaa
58°31’14’’N 24°21’2’’E
Igaunijas muzejdzelzceļš atrodas 17 km attālumā no Pērnavas kūdras purvu vidū Lavassārē un ir radies dzelzceļa entuziastu nepiekāpīgā darba rezultātā. Muzejdzelzceļam ir vairāk nekā 80 dažādu ritošā sastāva paraugu, tostarp 5 tvaika lokomotīves un virkne tehnisko iekārtu. Eksponātu skaitā ietilpst arī strādājošas tvaika lokomotīves un drezīnas. Viena tvaika lokomotīve kursē Gulbenes–Alūksnes dzelzceļa līnijā. Darba kārtībā esošie transportlīdzekļi eksponēti depo (1924). Kādreizējās kūdras ražotnes dzīvojamajā ēkā eksponētas fotogrāfijas, priekšmeti un dokumenti no šaursliežu dzelzceļa vēstures. Aizraujošākie eksponāti ir velodrezīna, ar roku darbināms ugunsdzēsības sūknis un mundieri.
Sakārtots ir šaursliežu dzelzceļa posms, kas apmeklētājiem ļauj ar senajām mašīnām iebraukt kūdras purvu vidū. Lavasāres kūdras produkcijas galvenais noņēmējs bija Sindi vadmalas fabrika. 1922.–1924. gadā Valsts centrālā kurināmā komiteja uzbūvēja 28 kilometrus garu šaursliežu dzelzceļa posmu no Lavasāres kūdras purva caur Potsi staciju līdz Pērnavas upes labajam krastam iepretim Sindi vadmalas fabrikai. Mūsdienās no Lavasāres kūdras dzelzceļa saglabājies tikai iespaidīgais tilts pār Saugas upi un kūdras purva ceļu tīkls, kura vienā daļā atrodas Lavasāres muzejdzelzceļš.
Dzelzceļa un sakaru muzejs Hāpsalu
Raudtee tn 2, Haapsalu, Läänemaa
58°56’17’’N 23°31’56’’E
Dzelzceļa un sakaru muzejs atrodas kokgriezumiem rotātajā un historicisma stilā celtajā Hāpsalu stacijas ēkā un stacijas teritorijā. Tas aizved ceļojumā laikā Igaunijas dzelzceļa vēsturē. Apmeklētājus sveic pieklājīgs 1930. gadu stacijas priekšnieks, iespējams ieskatīties stacijas pasta aģentūrā. Stacijas ēkai ir neparasti garš segts perons (213,6 m). Nostalģisku stacijas burzmu un tvaika lokomotīvju svilpienus iespējams atsaukt dzīvē, mūsdienīgi piespiežot pogu. Ritošā sastāva kolekcija ietver tvaika un dīzeļa lokomotīves, vagonus un drezīnas. Dzelzceļa stacijas teritorijā ir saglabājies ūdenstornis, depo, griezulis un dzelzceļnieku dzīvojamās ēkas. Stacijas ēka uzbūvēta līdz ar Keilas–Hāpsalu dzelzceļa posmu 20. gadsimta sākumā pēc oriģināla projekta un tā ir lepnāka nekā citas stacijas, rēķinoties ar Krievijas imperatora un viņa ģimenes ierašanās iespēju. Stacijā ir Imperatora paviljons un liela vasaras bufetes telpa. Kūrortpilsēta bija Krievijas caru iecienīta atpūtas vieta vasarās, un cars pats esot atbalstījis būvniecības ieceri un palīdzējis to īstenot. Pirmais pasažieru vilciens Hāpsalu pienāca 1904. gadā, pēdējais – 1995. gadā. No muzeja iepazīšanās braucienā pa pilsētu iespējams doties ar vilcieniņu Peetrike.
Risti ūdenstornis
Jaama tänav 7, Risti, Läänemaa
58°59’53,1’’N 24°02’59,3’’E
Risti ūdenstornis ir viens no dzelzceļa apkalpošanai uzbūvētajiem ūdenstorņiem, kas 20. gadsimta sākumā līdz ar Hāpsalu– Keilas dzelzceļa līniju uzbūvēts Risti stacijā. No Hāpsalu šosejas uz to aizved norāde “Küüditatute mälestusmärk” (Piemiņas zīme represētajiem), kas ļauj nonākt pie piemiņas zīmes represētajiem Rietumigaunijā un arī vecās dzelzceļa stacijas ēku kompleksa. Dzelzceļa vietā mūsdienās līdz Hāpsalu ved riteņbraucēju celiņš, kas izveidots uz vecā dzelzceļa uzbēruma. Ūdenstornī izvietotā ekspozīcija iepazīstina ar dzelzceļa kompleksu un ūdenstorņa darbību. Apmeklētāji var ieskatīties ūdenstorņa iekšpusē, kur saglabājies gan ūdens rezervuārs, gan ūdens skaitītājs. No torņa paveras skats uz Risti ciemu. Ūdenstorņa modelis palīdz paskaidrot, kā ūdens no ūdenstorņa tika iesūknēts tvaika lokomotīvēs un kā ūdenstornis un visa sistēma darbojās. Tornis apgādāja tvaika lokomotīves ar ūdeni. Šim nolūkam torņa augšdaļā atrodas 60 m3 tilpuma ūdens rezervuārs, kas balstās uz akmens mūrējuma paplatināto augšdaļu. Ūdens turpat 15 m augstumā esošajā rezervuārā iesūknēts ar tvaika sūkni, kas izvietots sūkņu stacijā. Savu sākotnējo funkciju – tvaika lokomotīvju apgādi ar ūdeni – ūdenstornis pildīja līdz pat 1970. gadam.
Anglas vējdzirnavu kalns
Tuuliku, Angla küla, Saaremaa
58°31’49’’N 22°41’52’’E
Sāremā savu kādreizējo izskatu saglabājis vesels vējdzirnavu kalns – vējainākā vieta, kurā uzbūvētas ciema dzirnavas. Savdabīgais vējdzirnavu parks piesaista skatu jau iztālēm, taču skats, kas paveras, ieejot dzirnavās, aizrauj ar savu daudzveidību – katras vējdzirnavas ir to īpašnieka un viņa atjautības spogulis.
No piecām dzirnavām, kas saglabājušās, četras ir tipiskas Sāremā balststaba vējdzirnavas, uzbūvētas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. To vidū stāv nedaudz augstākās, 1927. gadā uzbūvētās holandiešu dzirnavas, blakus tām – dzirnavnieka dzīvojamā ēka. Vasarās vienās dzirnavās darbojas dzirnavnieks, un tiek malti milti. Pie vējdzirnavām atrodas arī kultūras mantojuma centrs, kurā var iestiprināties un iepazīt senus lauku darbu paņēmienus. Šeit tiek cepta arī maize un var piedalīties meistardarbnīcās. 1925. gadā, kad Anglā bija 13 sētas, šeit vējainajā kalna galā stāvēja pat deviņas vējdzirnavas.
Ēmu vējdzirnavas
Eemu talu, Linnuse küla, Muhu, Saaremaa
58°34’56’’N 23°9’57’’E
Tieši pirms nonākšanas Igaunijas lielākajā salā, ceļa malā Muhu salā ir pamanāmas senas balststaba vējdzirnavas. Ēmu vējdzirnavas ir tipiskas koka balststaba vējdzirnavas, kur pa kāpnēm, kas piestiprinātas pie vējdzirnavām un grozās ar tām kopā, var uzrāpties augšā uz dzirnavu diviem stāviem un uzmest aci tur esošajiem dzirnavu mehānismiem. Blakus vējdzirnavām var mēģināt malt miltus ar dzirnām, kas lietotas laikos pirms dzirnavu parādīšanās
Karla Roberta Jakobsona muzeja dzirnavas Kurgjā
Kurgja-Linnutaja talu, Kurgja, Vändra vald, Pärnumaa
58°39’44’’N 25°15’28’’E
Pērnavas upes krastā nedaudz vairāk par desmit kilometriem no Vendras Rakveres virzienā atrodas viena no Igaunijā pazīstamākajām lauku sētām muzejiem. Pie sētas pieder arī dzirnavas labības malšanai un zāģētava ar lepnu uzpludinātu dīķi, kuras 1879. gadā izveidoja igauņiem labi pazīstamais literāts, dienas laikraksta redaktors un tautas izglītotājs K. R. Jakobsons. Atjaunotās dzirnavas ir Kurgjas sētas muzeja daļa.
Kepu bāka
Mägipe küla, Kõpu, Hiiumaa
58°54’58’’N 22°11’55’’E
Kepu bāka atrodas Rietumgaunijā, Hījumā salā, Megipe ciemā Kepu pussalas augstienē. Kepu bāka ir vecākā Baltijā, un tā ir trešā vecākā pastāvīgi funkcionējošā bāka pasaulē. Baltajam četrstūrainajam kolosam ar balsta pīlāriem ir galerija un sarkana laternas telpa. Uzrāpjoties tornī pa tajā iecirstajām šaurajām un stāvajām kāpnēm, paveras pārsteidzošā senās bākas vēsture, kas vēsta par kuģniecības, būvniecības un zinātnes attīstību. Pie bākas atrodas skaista kafejnīca, rotaļu laukums bērniem un suvenīru veikals. Milzīgo torni pēc Tallinas rāts ierosinājuma Hījumā augstākajā punktā sāka celt 1504. gadā. Tornis tika uzbūvēts, lai tas rādītu ceļu Hanzas kuģiem un rūpētos par drošību. Senāk kuģi brauca gar Baltijas jūras piekrasti, un kuģu ceļš no Ālandu salām veda gar Somijas krastiem, taču vēlāk tirdzniecības kuģi sāka burāt jau tieši pāri Baltijas jūrai. Kepu augstiene bija pirmais orientieris, kurš jūrniekiem bija jāpamana pie apvāršņa.
Tahkunas bāka
Tahkuna, Hiiumaa
59°5’29’’N 22°35’10’’E
Hījumā salas ziemeļu galā Tahkunas pussalā atrodas Igaunijā augstākais čuguna tornis. 43 metrus augstais baltais, savulaik īpaši modernais tornis ar zaļo kupolu tika uzcelts 1875. gadā no detaļām, kas pasūtītas Francijā. Slaidās, raksturīgi rūtainās bākas dažādajos stāvos apmeklētājus gaida izstādes un instalācijas, bākā notiek teātra izrādes un koncerti. Bākas laternas telpā un galerijā var nokļūt pa franciski elegantām vītņu kāpnēm. Taka, kas no bākas vijas gar jūru pa smilšu pludmali aizved līdz citam apskates objektam – Tahkunas dižakmenim – un no turienes tālāk ieved senā mežā. Viedie soliņi piedāvā ieskatu vēsturē, šejienes dabā, militārajā mantojumā un kuģniecībā. Torņa pakājē ir darbojas kafejnīca un suvenīru veikals. Pēc Pēterburgas–Paldiski dzelzceļa uzbūvēšanas pieauga šejienes ostu nozīme, un par svarīgām tika uzskatītas bākas, kas nodrošināja labākus navigācijas apstākļus Somu līcī.
Kihnu bāka
Pitkänä lauter, Rootsiküla, Kihnu saar, Pärnumaa
58°5’51’’N 23°58’20’’E
Kihnu salas dienvidu galā atrodas slaida, 1864. gadā Anglijā izgatavota un uz vietas samontēta čuguna bāka. Pa torņa iekšpusē izvietotajām vītņu kāpnēm interesenti var uzrāpties galerijā, uzmest skatu laternas telpai un baudīt neaizmirstamu skatu uz ūdens plašumiem. Blakus bākai izvietotajā vecajā petrolejas klētī, kas celta 1882. gadā, kad bākas apkurei sāka izmantot petroleju, var iegādāties Kihnu rokdarbus un salā gatavotus gardumus. Kihnu bāka uzbūvēta, pateicoties Cariskās Krievijas un Latvijas–Igaunijas tirgotāju interesei, lai iezīmētu kuģu ceļu starp Igaunijas salām. Jau 1833. gadā plānotā bāka uzcelta 30 gadus vēlāk, kad būvniecības tehnoloģijas attīstījās un bāku būvniecībā sāka izmantot Gordona izgudroto čuguna detaļu sistēmu. Salīdzinājumā ar mūra torņu celtniecību, tā bija ātrāka un izdevīgāka metode. No Anglijas bākai tika pasūtīta arī gaismas iekārta ar Fresnela lēcām. Kihnu bāka ir saglabājusi savu sākotnējo veidolu, modernizētas ir tikai gaismas iekārtas. Slaidajai bākai ir bijusi nozīmīga loma arī salinieku dzīvē, jo pirms telefona kabeļa uzstādīšanas tā bija vienīgais līdzeklis sakariem ar kontinentu.
Vormsi bāka
Vormsi tulepaak 596, Saxby küla, Läänemaa
59°1’29’’N 23°7’3’’E
Vormsi salas rietumu krastā Saksbijas ragā esošā čuguna bāka regulē satiksmi Somu līcī un Hari šaurumā. 1864. gadā no čuguna detaļām būvētas bākas tika uzstādītas gan Kihnu, gan Vormsi salā, taču Vormsi salas 17 m augstā bāka biežo miglu un augošā meža dēļ izrādījās pārāk zema. Septiņus metrus augstāka kopija tika pasūtīta Liepājas rūpnīcā, bet vecā bāka tika pārvesta uz Vaindlo salu. Bākas komplekss ir labi saglabājies, neraugoties uz kariem. No 1864. gada saglabājusies dzīvojamā ēka, petrolejas noliktava un aka.
Serves bāka
Sääre küla, Sõrve, Saaremaa
57°54’35’’N 22°3’19’’E
Serves bāka atrodas Sāremā salas Serves raga dienvidu galā, un šī garā smilšu strēle, kas ietiecas tālu jūrā, šķiet kā pasaules gals, tālāk par kuru ir tikai ūdeņu plašums. Šī bāka ir viena no svarīgākajām Igaunijas rietumu piekrastē, un tā palīdz kuģotājiem orientēties sēkļu ietvertajā Irbes šaurumā. 52 metrus augstā melnbalti krāsotā bāka celta 1960. gadā no dzelzsbetona un ir viena no augstākajām bākām pie Baltijas jūras. Bāka un pie tās izvietotais apmeklētāju centrs sniedz pārskatu par Igaunijas svarīgākajām bākām un reģiona kuģniecības vēsturi, savukārt 248 kāpņu pakāpieni aizved uz 45 metru augstumā esošo platformu, no kuras skaidrā laikā saskatāma arī Latvija!
Ristnas bāka
Ristna, Hiiumaa
58°56’24’’N 22°3’19’’
Hījumā salas rietumu galā, netālu no Kepu bākas atrodas sarkani krāsotā Ristnas bāka. Bāka sastāv no diviem, vienu otrā ievietotiem dzelzs cilindriem, starp kuriem vijas vītņu kāpnes. Bāka atšķiras no citām ar saviem astoņiem profilēta metāla balsta pīlāriem, kā arī bākas galā esošo, uz āru izvirzīto apkalpošanas telpu 5 metru diametrā, virs kuras atrodas laternas telpa. Blakus bākai atrodas arī maza ēstuve. Tuvumā esošo Kepu bāku bieži klāja migla, tāpēc Kepu pussalas galā tika nolemts celt jaunu bāku, kurai bija arī papildu uzdevums – ar sarkanu mirgojošu gaismu signalizēt par ledus kustību, ja Somijas līča kuģu ceļā bija kuģošanu traucējošs ledus. Pirmā pasaules kara laikā bākas gaisīgās balsta konstrukcijas pamatīgi cieta un 1920. gadā ap bāku tika uzbūvēta betona pamatne. Dzelzs konstrukcijas bākas bija ievērojami lētākas un ātrāk uzstādāmas par solīdajām Gordona tipa čuguna bākām, jo tām bija nepieciešams mazāk montāžas darbu un dzelzs kā būvmateriāls bija izdevīgāks. 1884. gadā Ristnas bākā tika uzstādīts 20 pudus (328 kilogramus) smags miglas zvans. Gadu vēlāk laternas telpā esošā optiskā iekārta tika aprīkota ar pulksteņa mehānismu un smaguma spēka ietekmē rotējošiem aizsedzošiem ekrāniem, kas tika iedarbināti, kad Somu līcī bija kustīgs ledus. 1889. gadā bākas tuvumā tika uzcelts dzelzs skārda šķūnis, kurā tika izvietota Igaunijā pirmā tvaika sirēna.
Olev Mihkelmaa fotoattēli
Interaktīvā karte
Informācija par projektu
Projekts ESTLAT7„Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai” (Revival of Industrial heritage for tourism development) tiek realizēts Interreg Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmā 2014. – 2020. gadam.
Projekta mērķis ir atdzīvināt industriālo mantojumu tūrisma attīstībai.
Projektā plānotās aktivitātes un rezultāti:
– Izveidot sadarbību starp industriālā mantojuma īpašniekiem/apsaimniekotājiem un tūrisma attīstības plānotājiem ar mērķi izmantot efektīvāk industriālā mantojuma resursu daudzveidīga tūrisma piedāvājuma izveidei;
– Pārņemt labo praksi un pieredzi industriālā mantojuma apsaimniekošanā un tūrisma izmantošanā no Starptautiskiem un Eiropas industriālā mantojuma tīkliem, veidojot kontaktus un organizējot pieredzes apmaiņas vizīti un organizējot apmācības tūrisma uzņēmējiem;
– Ieviest mārketinga aktivitātes, lai piesaistītu speciālo un vispārējo interešu vietējos un ārvalstu ceļotājus
– Veicināta industriālā mantojuma iekļaušana tūrisma apritē, tādā veidā dažādojot tūrisma piedāvājumu projekta reģionos – Kurzemē, Vidzemē, Rīgas reģionā, Dienvid- un Rietumigaunijā;
– Uzlaboti un pilnveidoti 26 industriālā mantojuma objekti, padarot tos par pievilcīgiem tūrisma objektiem;
– Izstrādāti 5 “tematiski un atraktīvi stāsti” (par bij. ražotnēm, ūdensdzirnavām, elektrības stacijām, ūdenstorņiem, bij. dzelzceļa līnijām un dzelzceļa stacijām, bākām), lai pievērstu ceļotāju uzmanību un veicinātu tos iegriezties industriālā mantojuma objektos;
Projektā ir iesaistīti 30 partneri. Vadošais partneris ir Kurzemes plānošanas reģions
Projekta partneri Igaunijā: Rietumigaunijas tūrisma asociācija, Valgas apriņķa Attīstības aģentūra, NVO Alatskivi dabas centrs, NVO Altveski, Räpina papīrfabrika, Hellenurmes ūdensdzirnavu muzejs, Lääne-Nigula administrācija, NVO Igaunijas bāku asociācija, SIA Limex, Nodibinājums Haapsalu un Laanemaa muzeji, NVO Igaunijas Kūdras muzejs, NVO Sorve bāka
Projekta partneri Latvijā: Vidzemes plānošanas reģions, Rīgas plānošanas reģions, AS Generaator, SIA Limbažu tīne, Jaunpils novada dome, Ķekavas novada dome, SIA Saule Bīriņu pils, SIA Rideļu dzirnavas, Ventspils brīvostas pārvalde, Biedrība “Airītes stacija”, Aizputes novada dome, Kuldīgas novada pašvaldība, SIA Vilnas fabrika (izstājās), Līgatnes novada dome, SIA Ķoņu dzirnavas, Kocēnu novada dome, SIA Gulbenes – Alūksnes bānītis.
Projekta „Industriālais mantojums” īstenošanas laiks ir no 01.05.2017. līdz 30.04.2019.
Kopējais projektā plānotais ieguldījums ir 1 143 135 EUR, no kura 971 665,09 EUR ir INTERREG Igaunijas – Latvijas programmas līdzekļi un 171 470,31 EUR projekta partneru ieguldījums (Rietumigaunijas Tūrisma asociācijas budžets ir 82 208 eiro.).
Informācija FB
Kontakti:
Projekta vadītāja Sille Roomets, sille(at)westestonia.ee, tālrunis +372 5871 6101
Projektu mārketinga un produktu attīstības speciālists
Kati Aus, kati(at)visitsaaremaa.ee, tālrunis +372 45 33 120
Augstākminētā informācija atspoguļo autora viedokli un Igaunijas-Latvijas programmas vadošā iestāde neatbild par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.